14.jūnijs, 25.marts
Šos divus sāpju datumus iepazīt devās Rāmuļu skolas skolēni un pedagogi. Ar savām atmiņām par šīm tumšajām dienām papildināja Andris Eglītis. Viņš, divas reizes 5 un 12 gadu vecumā, klausījās sliežu dunoņu uz Sibīriju.
Piestājām pie piemiņas akmeņa Cēsīs, kur Andris kopā ar vecākiem tika aizvests 14.jūnijā 1941.gadā. Turpinājām ceļu uz Amatas staciju. Tur izbūvēta piemiņas vieta 25.marta 1945.gadā aizvestajām ģimenēm. No šejienas Andris aizbrauca otru reizi, kopā ar vectēvu – invalīdu, jau 12 gadus vecs, Sibīrijā Andris kļuva par Melānijas Vanagas audžubērnu.
Melānijas Vanagas muzejs ir piemiņas vieta rakstmiecei. Zemnīcā var redzēt , kādos apstākļos dzīvoja lielākā daļa izsūtīto Sibīrijā. Muzeja telpās var iepazīt Melānijas dzīves un daiļrades ceļus. Redzamo ar atmiņām papildināja Andris Eglītis.
Iebraucām Spārē, A.Čaks un viņa laikabiedri 1930.gadā iestādijā ozolu un citus kokus pie Spāres skolas, pakalnītē. Gāja laiks, koki auga, skolotājas, M.Rukmanes ierosinātas, sāka stādīt jaunus kociņus. Uz šo koku stādīšanu uzaicināja rakstniekus un dzejniekus. Koku stādīja Lija Brīdaka, Jānis Rokpelnis, Māra Zālīte, Māra Svīre, Valdis Atāls u.c.
Lai skaisti zaļo rakstnieku stādītie koki!
(D.Cīrule)